Vai klepus vienmēr jāārstē ar klepus zālēm

Gandrīz katrs dzīves laikā būs bijis saaukstējies un klepojis. Un tikpat droši var teikt, ka gandrīz visi ir domājuši, ko varētu darīt un kādas zāles lietot, lai klepus ātrāk mitētos. Bet vai vienmēr tās, kas tiešām palīdzēs, būs klepus zāles? Nebūt ne. Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē ik gadu pacienti iegādājas ārkārtīgi daudz bezrecepšu līdzekļu, kas aptiekā tiek ieteikti vai arī ko slimnieks pats izvēlas klepus ārstēšanai, bet daudzos gadījumos viņš pat neiedomājas, ka ne tikai varētu iztikt bez to iegādes, bet bieži vien šādi bezrecepšu līdzekļi var padarīt klepu vēl izteiktāku.

Ir jāsaprot, ka klepu rada nevis krēpas vai substrāts elpceļos, bet gan klepus receptoru kairinājums. Šo receptoru kairinājumu var izraisīt ļoti daudz dažādu iemeslu. Klepu iedala akūtā klepū ar strauju sākumu un hroniskā jeb ilgstošā, kas ir ilgāk par 2 mēnešiem. Abu veidu klepum iemesli var būt vai nu saistīti ar elpceļu slimību, vai arī ar citu orgānu slimību. Klepu var izraisīt vai esošu klepu pastiprināt arī tādi iemesli kā smēķēšana, tostarp arī pasīva smēķēšana vai noteiktu medikamentu lietošana.

Gan akūta, gan hroniska klepus gadījumā, pirms meklē kādas klepus zāles, būtu jāsaprot, kāds ir konkrētā klepus iemesls. Ja pacientam ir zināma slimība, kas jau iepriekš ir izraisījusi klepu, tad, visticamāk, ja klepus veids un pavadošie simptomi ir līdzīgi, kā jau bijis iepriekš, klepus būs šīs pašas slimības dēļ. Tad pacientam vairākumā gadījumu ārstniecības līdzekļi būs jau zināmi, un iespējams, ka pietiks ar īsu zvanu ģimenes ārstam, lai mazinātu klepu.

Savukārt, ja klepus ir pirmo reizi vai ja tas ir citāds nekā iepriekšējo slimību laikā pieredzētais klepus, vajadzētu apmeklēt ārstu, lai noteiktu, kas klepu izraisa un kāda terapija būtu lietojama. Kā jau minēts, nereti klepu izraisa citu orgānu, nevis plaušu vai bronhu slimības, un tad klepus terapijai nebūt nav nepieciešamas plaušas vai bronhus ietekmējošas zāles. Šajos gadījumos pacientam ārsts klepus ārstēšanai izrakstīs medikamentus, kuru tiešā darbība neietekmē klepus receptorus un klepus refleksu vai krēpu (ja tādas ir) izdali. Kā piemēru var minēt kuņģa skābi nomācošus līdzekļus gadījumos, ja klepu izraisa kuņģa skābes atviļņa slimība. Šādu terapiju pacientam nereti grūti uztvert kā klepus zāles, lai gan mērķtiecīgi noteikts klepus iemesls un šī iemesla terapija ir vislabākās klepus zāles.

Nebūtu ieteicams aizrauties ar bezrecepšu līdzekļu lietošanu klepus ārstēšanai. Slimniekam jāsaprot, vai viņa klepus ir sauss vai ar krēpām. Ja klepus ir ar krēpām, vairākumā gadījumu nav nepieciešama nekāda papildus atkrēpojošu vai atklepošanu veicinošu līdzekļu (sīrupu, tablešu) lietošana. Pat otrādi – ja atklepošanu veicinoši līdzekļi tiek lietoti sausa klepus gadījumā, tie var klepu nevis mazināt, bet pat pastiprināt, radot pacientam lielāku diskomfortu un paildzinot slimības norisi.

Nav pareizs arī uzskats, ka “sausu klepu jāmēģina mīkstināt”, tāpēc arī sausa klepus gadījumā būtu jāmēģina lietot atklepošanu veicinoši līdzekļi. Nebūt ne! Ir slimības, kuru gadījumā klepus būs sauss (vai ar nelielu atklepošanos) un nekad nebūs ar lielu krēpu daudzumu, un šādos gadījumos nav arī nepieciešams mēģināt krēpas radīt.

Ir noteiktas situācijas, gadījumi un slimības, kad iespējams ieguvums, lietojot specifiskus krēpu izdali veicinošus līdzekļus, piemēram, cistiskās fibrozes pacientiem, kad pacienta elpceļos iedzimta defekta dēļ rodas un krājas pārmērīgi biezas krēpas. Taču, piemēram, akūtas vīrusu infekcijas jeb saaukstēšanās izraisīta klepus gadījumā nekādi atklepošanu veicinoši līdzekļi nebūs nepieciešami. Vairāku bezrecepšu klepus līdzekļu sastāvā iekļauts gvaifenezīns, tomēr klīniskos pētījumos tā efekts nav pierādīts. Ja nu tomēr pacients izvēlas lietot gvaifenezīnu saturošu līdzekli, jāzina – ja ir kuņģa skābes jeb gastroezofagāla atviļņa slimība, gvaifenezīns var klepu pastiprināt, un tāpēc pacientiem ar gastroezofagāla atviļņa slimību gvaifenezīns nebūtu lietojams.

Ja klepus ir sauss, kairinošs, akūtajā periodā ir iespējams mazināt klepus refleksu ar specifiskiem pretklepus medikamentiem. Diemžēl ir bezrecepšu līdzekļi, kuru virsrakstā iekļauts vārds pretklepus, bet tie nebūt nav pretklepus līdzekļi un nesatur klepu mazinošu medikamentu. Lai atrastu bezrecepšu līdzekli sausa klepus mazināšanai, jāmeklē tāds, kura sastāvā ir, piemēram, dekstrometorfāns, kodeīns vai pseidoefedrīns. Tomēr, ja pacientam jau ir kādas hroniskas slimības un viņš pastāvīgi lieto kādus medikamentus, par terapiju ar pretklepus līdzekļiem būtu jākonsultējas pie ārsta, jo tad, iespējams, minētos pretklepus medikamentus pacients nedrīkst lietot.

Nevajadzētu uztraukties, ja akūts, strauji sācies klepus ar respiratoras vīrusu infekcijas simptomiem – jau iepriekš minētā tā sauktā saaukstēšanās – nepāriet uzreiz. Klīniskos pētījumos ir pierādīts, ka vidēji vīrusu infekcijas izraisīts klepus ilgst 10–14 dienas, dažkārt var ilgt pat dažas nedēļas. Tomēr uzmanība jāpievērš un noteikti jāapmeklē ārsts, ja ir ne vien klepus, bet arī elpas trūkums, asins atspļaušana, svara zudums, balss aizsmakums, balss izmaiņas, paaugstināta ķermeņa temperatūra (virs 37,8 °C), sāpes krūtīs, kā arī pacientiem, kam ir novājināta imūnsistēma. Arī smēķētājiem, kas klepo jau ilgstoši un ir pie sava klepus pieraduši, būtu jākonsultējas ar ārstu. Šie pacienti bieži neiedomājas, ka klepus ir kādas slimības priekšvēstnesis. Klepus kā simptoma ignorēšanas dēļ nopietnas slimības tiek diagnosticētas novēloti, kad tās jau noris smagi. Parasti pacienti par smēķēšanas kaitīgo ietekmi nedomā, līdz viņiem diagnosticē slimību. Smēķētājiem ieteiktu pēc palīdzības pie ārsta doties, līdzko sākas klepus vai citi simptomi.

Klepus un vīrusu izraisītu infekciju gadījumā pacientam nepieciešama adekvāta šķidruma uzņemšana pēc principa “ne par daudz, ne par maz”. Bieži minētais ieteicamais šķidruma daudzums vismaz 2 litri dienā nebūt nebūs vienādi piemērojams visiem. Jāatceras, ka pacientiem ar noteiktām sirds un nieru slimībām rekomendējamais uzņemtā šķidruma daudzums ir ierobežojams un šiem pacientiem jāizvairās no pārmērīgas šķidruma uzņemšanas arī akūtu respiratoru infekciju gadījumā. Šiem slimniekiem varbūt ieteicamais šķidruma daudzums būs vien litrs šķidruma dienā – tas, protams, jāvērtē individuāli, kopā ar ārstējošo ārstu.

Nebūtu ieteicams klepus un jebkādu respiratoru infekciju gadījumā lietot dažādus sildošos plāksterus vai arī veikt procedūras, kas ietver krūškurvja sildīšanu (tostarp arī banku likšanu), jo to rezultātā var pastiprināties iekaisums un tā nelabvēlīga norise, infekcijai iespējama komplikāciju attīstība.

Nereti klepus gadījumā, it īpaši, ja pacientam klepus ir hronisku plaušu slimību dēļ, var palīdzēt fizioterapija. Pacients var pats iemācīties veikt dažādus elpošanas vingrinājumus, var līdzēt arī dažas procedūras, ko veic fizioterapeits, piemēram, krūškurvja vibrācijas masāža, posturāla drenāža. Efektīvi ir arī treniņi ar pozitīvas izelpas pretspiediena ierīcēm.

Nobeigumā vēlētos atgādināt – kā jau minēts iepriekš, klepus var būt dažādu iemeslu dēļ un attiecīgi klepus terapija katrā gadījumā būs atšķirīga. Nevajadzētu brīnīties, ja ģimenes ārsts vai pneimonologs pacientu klepus iemesla noskaidrošanai nosūta uz konsultāciju pie citiem speciālistiem, piemēram, pie gastroenterologa, alergologa, kardiologa u.c., kā arī nosūta uz izmeklējumiem, kas šķietami nav saistīti ar elpošanas sistēmu. Nereti klepus nemaz nav plaušu slimību dēļ, un pareizi noskaidrots klepus iemesls un tā ārstēšana var veiksmīgi palīdzēt pacientam atveseļoties.

ārsts.lv žurnāls

Dr. M.Tirzīte, Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedras docētāja

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada jūnija numurā!