Diagnostika

Klīniski bieži vien ir grūti atšķirt, kad pacientam ir akūts elpceļu iekaisums un kad jāsāk domāt par bronhiālās astmas uzliesmojumu. Šobrīd zināms, ka daudzas elpceļu vīrusu un dažas bakteriālās infekcijas pacientiem, kuriem ir nosliece uz astmu, izraisa slimības sākumu vai arī atkārtotus uzliesmojumus. Saskaņā ar GINA vadlīnijām, astmu var diagnosticēt, balstoties uz klīniskiem simptomiem vai plaušu funkcijas rādītāju mērīšanu. Diemžēl plaušu funkciju pareizi iespējams izmērīt pacientiem no sešu gadu vecuma. Ar īpaši piemērotu dārgu aparatūru slimnīcas apstākļos plaušu funkcijas rādītājus var noteikt arī zīdaiņiem. Turpretī vecuma grupā no 3 – 6 gadu vecumam tas nav iespējams, un praksē astmas diagnostika balstās uz to, ko pastāsta bērna vecāki, ko izdodas saklausīt bērna plaušās un ieteiktās ārstēšanas efekta. Tātad bērnam tiek parakstīti astmas ārstēšanai medikamenti, un secinājumi tiek izdarīti, vadoties pēc terapijas rezultātiem. Plašāk lasiet www.bernsklepo.lv
Pieaugušajiem un bērniem, vecākiem par pieciem gadiem, vienmēr jācenšas to pamatot ar plaušu funkcionāliem izmeklējumiem.

Tipisku bronhiālās astmas ainu raksturo elpas trūkuma lēkme ar čīkstošu elpu un smaguma sajūtu krūtīs. Parasti lēkmes ir naktīs un agri no rīta, akūtas vīrusu infekcijas laikā, pēc fiziskas slodzes (3-30 minūšu laikā) un kontakta ar kādu ārējās vides kairinātāju vai alergēnu. Nepareizs ir priekšstats, ka slimniekiem ir tikai apgrūtināta izelpa, jo biežāk pacienti sūdzas par elpošanas problēmām ieelpā vai abās elpošanas fāzēs.

Lai atvieglotu astmas diagnostiku, nepieciešamas atbildes uz šiem jautājumiem:
• Vai pacientam ir bijusi un vai atkārtojušās čīkstošas elpas epizodes?
• Vai ir traucējošs klepus naktīs?
• Vai ir klepus vai čīkstoša elpa pēc slodzes?
• Vai ir čīkstoša elpa, smaguma sajūta krūtīs vai klepus pēc alergēna vai kairinošas vielas ieelpošanas?
• Vai saaukstēšanās gadījumā izveseļošanās ieilgst (vairāk nekā 10 dienas) un pievienojas dziļo elpceļu problēmas?
• Vai simptomi uzlabojas pēc astmas zāļu lietošanas?

Diagnostikas metodes

Spirogrāfija
Čīkstēšana krūtīs jeb sausi svilpjoši trokšņi, kurus saklausa ārsts, pacientu auskultējot, liecina par elpceļu sašaurināšanos, bet nav pietiekoši diagnozes apstiprināšanai. Zelta standarts astmas diagnostikā ir spirogrāfija, kas novērtē plaušu mehānisko funkciju. Iespējams noteikt gan plaušu statiskos rādītājus, piemēram, vitālo kapacitāti, gan dinamiskos rādītājus – forsēto vitālo kapacitāti, forsētas izelpas vienas sekundes tilpumu, plūsmas ātrumu forsētas izelpas vidējās ceturtdaļās forsētas izelpas laikā. Tiffno indekss (FEV1/VC) < 80% pieaugušajiem un 90% bērniem norāda par gaisa plūsmas traucējumiem jeb obstrukciju elpceļos.
Bronhodilatācijas tests
Lai apstiprinātu bronhiālās astmas diagnozi, nepieciešams pierādīt reversibilitāti (atgriezeniskumu) ar bronhodilatācijas testu. Pirms testa veikšanas ir jāpārtrauc bronhodilatējošo medikamentu lietošana (īsas darbības sešas, garas – divpadsmit stundas pirms). Izmeklējumu labāk veikt agri no rīta un negatīva testa gadījumā atkārtot.
Parasti izmanto 200 mkg salbutamola vai fenoterola, ieelpojot medikamentu ar krājtelpu. Pēc piecpadsmit minūtēm atkārto spirogrāfijas mērījumus.
Arī tad, ja sākotnēji elpošanas rādītāji atbilst normai, obligāti jāizdara bronhodilatācijas tests, jo normatīvie rādītāji tikai atspoguļo vidējos rādītājus populācijā.
Spirogrāfija ne tikai palīdz apstiprināt diagnozi, bet arī nosaka slimības smagumu..
Spirogrāfiju bērniem iesaka izdarīt, sākot no skolas vecuma, bet reizēm labas līdzestības gadījumos arī agrāk (4-5 gadu vecumā).

Pīķa plūsmas mērījumi

Mazāk precīzi ir izelpas maksimumplūsmas jeb pīķa plūsmas mērījumi, taču tie palīdz izvērtēt obstrukcijas diennakts svārstības. Parasti rekomendē veikt mērījumus divas reizes dienā septiņas dienas pēc kārtas, pierakstot labāko no trīs mērījumiem.
Bērniem no četru piecu gadu vecuma var veikt pīķa plūsmas mērījumus un iegūt objektīvus datus.
Astmai raksturīgi ir zemi rīta rādījumi un rezultātu samazināšanās 10-15 minūtes pēc fiziskas slodzes, kontakta ar alergēnu vai kairinātāju.  
Vērtīga informācija tiek iegūta, izmantojot pīķa plūsmas rādītājus arodastmas diagnostikā. Pacients veic mērījumus vairākas reizes dienā savā darba vietā, iepriekš pārtraucot astmas medikamentu lietošanu.
Visnozīmīgāko informāciju pīķa plūsmas rādītāju regulāra noteikšana dod slimības norises objektīvai monitorēšanai, jo lielākā pacientu daļa nespēj izvērtēt simptomu smagumu.
Glikokortikoīdu tests
Reversibilitāte (atgriezeniskums)  ar bronhodilatatoriem ir ātrāka un izteiktāka viegliem un vidēji smagiem pacientiem, kā arī gados jauniem cilvēkiem. Smagos gadījumos nepieciešams glikokortikoīdu perorālais tests ar prednizolonu (metilprednizolonu) 0.5 mg/kg reizi dienā 7-10 dienas, lai mazinātu iekaisumu elpceļos un tad izvertētu reversibilitāti. To izmanto arī bronhiālās astmas un hroniskas obstruktīvas plaušu slimības diferenciāldiagnostikā.
Elpceļu nespecifiskās reaktivitātes noteikšana
Pacientiem, kuru simptomi liecina par astmu, bet plaušu funkcionālie izmeklējumi patoloģiju neuzrāda, rekomendē elpceļu nespecifiskās reaktivitātes testu, kur provocē obstrukciju ar dozētu kairinātāju. Astmai tipiska ir elpceļu paaugstināta jutība jeb hiperreaktivitāte. Visfizioloģiskākā, bet salīdzinoši mazāk jutīgā ir provokācija ar fizisku slodzi. To pielieto bērniem un jauniešiem. Metode ir salīdzinoši dārga un darbietilpīga. Negatīvs tests liecina, ka astmas diagnoze maz ticama, tāpēc to izmanto ekspertīzes jautājumos un klīniskos pētījumos. Savukārt pozitīvs tests jeb hiperreaktivitāte var būt arī cistiskās fibrozes, bronhektāžu, hroniskas obstruktīvas plaušu slimības pacientiem. Pacientiem, kuri saņem ilgstošu pretiekaisuma terapiju ar inhalējamiem glikokortikoīdiem, reaktivitātes tests var nebūt pozitīvs, tāpēc iesaka terapiju divas līdz četras nedēļas pārtraukt.
Bērniem hiperreaktivitātes noteikšana ir sarežģīta, tāpēc to izmanto tikai zinātniskos nolūkos.
Klīniski-laboratoriskā izmeklēšana
Papildus informāciju par pacienta atopisku stāvokli sniedz alergodiagnostika. Tā ietver ādas alergoraudzes (dūriena testu) un/vai specifisko IgE noteikšanu. Alergēnu novēršana jeb ārējās vides kontrole atopiskās vai eksogēnās astmas gadījumos ievērojami sekmē astmas ārstēšanu, bet neaizstāj to.
Diagnostiskos nolūkos rekomendē arī plaušu un deguna blakusdobumu rentgenizmeklējumus. Smagas astmas pacientiem var būt arī alerģiskā bronhopulmonālā aspergilloze (ABPA), kurai raksturīgi mainīgi infiltrāti plaušās un centrālas bronhektāzes.
Astmas pacientiem izelpas gaisā ir augsta slāpekļa oksīda (NO) koncentrācija. Būtiskākais, ka NO koncentrācija ir atkarīga no alerģiskā iekaisuma aktivitātes, jo spēcīgāk izteikts iekaisums, jo augstāka NO koncentrācija izelpotajā gaisā.
NO noteikšana ir precīza un informatīva alerģiskā iekaisuma noteikšanas metode. Rezultātus iespējams iegūt uzreiz.

Ar NO noteikšanu izelpas gaisā iespējams:
• diagnosticēt bronhiālo astmu pieaugušiem un bērniem no 5 gadu vecuma;
• novērtēt uzsāktās ārstēšanas efektivitāti;
• paredzēt pretiekaisuma terapijas efektivitāti;
• individuāli novērtēt, kāda zāļu deva nepieciešama ilgstošai pacienta ārstēšanai jeb „minimālās efektīvās” devas noteikšana,
• paredzēt astmas uzliesmojumu pirms  klīnisko simptomu parādīšanās.

Astmas klepus forma bieži tiek diagnosticēta kā garais klepus un atbilstoši ārstēta ar antibiotikām.
Bronhiālās astmas diagnostikas kļūdas ir iespējamas, tomēr vienmēr ir nepieciešams diagnozi pārskatīt, jo īpaši – neveiksmīgas ārstēšanas vai šaubu gadījumos.